Pēc apmēram gadu ilgstoša panīkuma manā blogera dzīvē esmu atpakaļ. Manā otrā dzīvē – tajā īstajā – nekāds panīkums gan nav bijis, drīzāk pat otrādi – ir notikuši ļoti daudzi dažādi notikumi. Bet nekas – varbūt tieši tas dos uzrāvienu sākumā mazliet vairāk paklabināt klaviatūru, lai aprakstītu visu, ar ko gribas padalīties iespaidos un pieredzē.
Vai Tev ir bijuši vaļasprieki, ko ik pa laikam atstāj novārtā, bet tad atkal ķeries tiem klāt ar jaunu sparu? Kas ir tas, kas mūsu dzīvē nosaka, kuras lietas darīsim pastāvīgi un kuras sezonāli un kurām nespēsim saņemties nekad, lai cik liela būtu teorētiskā vēlme? Esmu lasījusi, ka cilvēkam pieradums rodas 21 dienu laikā, bet uzskatu, ka šāds izveidojies pieradums tik un tā turpmāk jāuztur ar zināmu daļu piepūles. Bet “21 dienu” teoriju varu patestēt tepat – vai regulāri rakstot līdz 17. oktobrim šis blogs vairs nepiedzīvos mēra laikus.
He he. Es jau domāju, ka sveika gauja, Pūks vairs nekad nerakstīs te….
Nezinu, kā ir ar 21u dienu, bet man jau liekas, ka tas ir stipri individuāli atkarīgs no paša cilvēka.
Ir 7 oktobris, bet jaunu rakstu kopš 28 septembra kā nav, tā nav. Būs vien Tavs blogs atkal apsēdies ar visu savu 21as dienas teoriju