Domu un iedomu dīgļi

Vienā no TV raidījumiem dzirdēju visiem zināmu frāzi - es jau visu mūžu esmu dzīvojis/usi citiem. Šoreiz tas man lika aizdomāties - kas cilvēku pamudina dzīvot visu savu mūžu citiem. Un ja šī ziedošanās citiem ir paša cilvēka izvēle un loģiski domājot labprātīgai izvēlei vajadzētu radīt pozitīvas emocijas pašā cilvēkā - tad kāpēc šī frāze parasti tiek teikta ar tādu nolemtības un traģiskuma noti tajā. Vai tā nav tāda sevis lielīšana - sak, skatieties kā es smuki ciešu citu labā. Lai gan drīzāk to varētu nosaukt par neveiksmīgi izspēlētu kārti sarežģītajā attiecību spēlē, kur ne vienmēr tavas rūpes par citiem sniedz atpakaļ kāroto mīlestību. Jo diemžēl jāsniedz ir necerot saņemt pretī…

Šī dienas doma man radās jau laiciņu atpakaļ. Kādā vakarā braucot mājup redzēju, kā novāc labību. Paskaties kādreiz - un padomā, kādas jūtas rada šis skats . Liekas, ka Tevī pamostas cilvēks, kas ir dzīvojis vienu, divus vai vairākus gadu simtus atpakaļ. Vienā no manām mīļākajām grāmatām - Roberta Holdstoka “Mitago mežs” - ir aprakstīta teorija, ka cilvēki paaudžu paaudzēs saglabā un zemapziņā nes līdzi noteiktu informāciju, “sabiedrības balsi” (šeit gan neiet runa par reinkarnāciju, bet gan šīs informācijas “dabisku pārdzimšanu” nākamajā paaudzē). Varbūt tiešām tā ir.

Filma par Hector Lavoe - dziedātāju, kurš atveda salsu uz ASV. Diemžēl filma www.imdb.com ir saņēmusi samērā sliktu vērtējumu un liekas, ka balsis ir dotas tikai mūzikas dēļ, kas tiešām šajā filmā ir daudz un laba. Man īpaši iepatikās dziesma “El Cantante” un epizode, kad šī dziesma skan. Par filmas saturu - skatītāji raksta, ka filmai nav sižeta, tā ir juceklīga un nesaprotama. Man šī filma likās traģiska un iespējams tuva īstenībai narkotiku un cilvēkattiecību ziņā. Kā pavisam patiesu biogrāfisku stāstījumu gan to nevajadzētu uztvert - faktiem labāk palasiet wikipēdiju.

Ja Tev kādā dienā sāk likties,  ka ēdiens vairs negaršo tik labi kā agrāk, tad atliek tikai divas iespējas - gatavot garšīgāk vai ēst mazāk

Nesen uzzināju, ka Dave Matthews Band plāno šī gada beigās/nākamā gada sākumā izdot jaunu albumu. Vienkārši lieliskas ziņas. Lai uzzinātu, uz ko šie izpildītāji ir spējīgi varu ieteikt noskatīties YouTube: Epic performance of #41/Sojourn of Arjuna with Bela Fleck and the Flecktones. Performed at the Corel Centre, Ottawa. Links gan ir tikai uz pirmo daļu no dziesmas (pārējās divas daļas pie related videos), jo kopējais dziesmas ilgums bija 32 minūtes un 3 sekundes.

“Ja viena sistēma nevar pieveikt otru sistēmu, tad tādas sistēmas nemaz nav, - spēlmanis turpināja. - Tādā gadījumā viss ir iespējams: viena un tā pati lieta var atrasties vienlaikus divās dažādās vietās vai arī divas lietas var atrasties vienā vietā, kuras pietiek tikai vienai no šīm lietām.”

(Dž. Londons: Smouks Belju)

Nolēmu ierakstīt domu, kas man radās izveidojot iepriekšējo blogu: “Kas labāks -  trauksmaina neziņa vai drūma apziņa?” Cik bieži dzīvē ir situācijas, kad liekas, ka vairs nevaram gaidīt, ir jārīkojas. Kā “izdzīvot” šos posmus un kādiem jābūt kritērijiem pēc kuriem izvēlēties, kura no šīm iespējām ir pareizā.

Klausoties radio, manu uzmanību piesaistīja Mitsubishi reklāma par mazohistiem. Citāts “Kas ir perfekts mazohisms? Nepirkt Mitsubishi Colt. Vienkārši skatīties un nepirkt. Skatīties un nepirkt. Par spīti visam.”

Es gan nepirkšu šo mašīnu, bet tas ir vienkārši lielisks mūsdienu sabiedrības raksturojums. Līdz mielēm patiess.

Katra diena ir dota, lai tu
Maini sapņus pret īstenību
Es zinu, ka tu saproti to,
Bet cik daudz tu to izmanto

(Z-Scars: Jūtot tā)

Šorīt, pārlasot ziņu portālus, manu uzmanību piesaistīja šis raksts L-diena portālā:

Laiks ir zaudēts, jārīkojas ātri

Strādājot uzņēmumā, kas principā to vien dara, kā veicina Latvijas eksportu, bija interesanti iepazīties ar citu nozaru uzņēmēju viedokli un piedāvātajiem risinājumiem. Ir daudz labu ieteikumu, atliek vien gaidīt, ka tie TIKS laicīgi sadzirdēti.