Laba fiziskā sagatavotība

Nesen sapratu, kāpēc tik noderīgi ir uzturēt labu fizisko formu. Situācija, ko novēroju, bija ļoti interesanta – Ķīpsalas pieturā atkal dežūrēja sabiedriskā transporta kontrole, šoreiz 3 būdīgu puišu izskatā. Noķertais “zaķis” bija studējoša meitene. Pēc īsas sarunas par naudas soda apmēru meitene izmantoja iespēju pasportot, un ātrā sprintā devās projām. Viens no kontrolieriem mēģināja viņai piebiedroties, bet pēc pāris metriem pārdomāja. Lielisks veids, kā meitenei uzturēt labu fizisko sagatavotību un to pielietot praksē 🙂

Paslēpes

Šorīt dodoties uz darbu ievēroju vīrieti, kas acīmredzot veica kanalizācijas sistēmas remontdarbus vai apkopi, jo bija līdz pusei iekāpis kanalizācijas lūkā. Kāpēc es viņu ievēroju? Noteikti manu skatu piesaistīja fakts, ka visi cilvēki uz ietves ir redzami pilnā augumā, bet no šī vīrieša bija redzama tikai puse. Šādā veidā teiciens, ka vienmēr ir jāpaliek kādam noslēpumam, lai saglabātos interese, ir pierādīts. Noslēpums var būt arī puse no cilvēka kanalizācijas lūkā 🙂

In my secret life

In my secret life – dziesma, ko pirmo reizi dzirdēju Katie Melua izpildījumā (pēdējā viņas albumā Pictures). Autors šai dziesmai ir kanādiešu mūziķis un rakstnieks Leonard Cohen sadarbībā ar Sharon Robinson. Dziesmas iesākumi meklējami jau 1988. gadā, tomēr publiski tā parādījās tikai 2001. gadā Leonard Cohen albumā Ten New Songs. Leonard Cohen noteikti daudziem tāpat kā man asociējas ar viņa leģendāro dziesmu Dancing to the end of life, bet tagad esmu šim mūziķim pateicīga par vēl vienu lielisku skaņdarbu…

Taken (9/10)

Šo filmu vienkārši vajag noskatīties, jo komentārus tai atrast ir ļoti grūti. Protams, kā katrā trillerī filmai bija arī savi neticamības momenti, bet tajā pašā laikā tā parādīja daudz reālākas problēmas un noziedzību, kuru mēs ikdienā nesastopam, nekā 90% no šāda žanra filmām. Īsumā – filma ir par cilvēku tirdzniecību, prostitūciju un to, ka vienmēr ir jābūt modram par sevi, saviem tuvākajiem un personīgo informāciju.

Transsiberian (8/10)

Šonedēļ sanāca noskatīties divas labas filmas, kas ir izcils rādītājs šādam laika sprīdim. Aprakstu sākšu ar vājāko no abām – Transsiberian, kura nopelnījusi stabilu 8. Filma sākotnēji piesaistīja ar to, ka darbība notiek vilciena maršrutā Ķīna-Maskava un šajā ceļojumā dodas amerikāņu pāris. Man tas likās samērā riskants pasākums, kā tas beigās arī tika pierādīts. Bet ceļotāji tomēr nebija ar pliku roku ņemami, viņiem izrādījās bija tieši tās prasmes, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu līdz nosacīti “happy ending” amerikāņu stilā (tomēr filma nav amerikāņu ražojums). Man filma patika, jo šis bija vēl viens mēģinājums parādīt Krieviju, interesants bija fakts, ka puse no aktieriem bija lietuvieši, kā arī tika pieminēts gulags vienā sentimentāli emocionālā epizodē.

Zāģis 5

Lai gan vēl kādu laiciņu atpakaļ man ļoti patika skatīties šausmu filmas, šis raksts “diemžēl” nebūs par šo filmu, bet gan kādu citu daudz foršāku pasākumu.

Kā varēsi sīkāk izlasīt šeit 31. oktobrī no plkst. 10.00 – 14.00 Valsts asinsdonoru centrs rīko asins donoru dienu kinoteātrī Coca Cola Plaza. Donoriem, kas ziedos asinis šīs donoru dienas ietvaros, būs iespēja saņemt kinokarti no ACMEFILM uz filmu Zāģis V (šo karti kinoteātra kasēs apmainot pret biļeti, donors varēs apmeklēt jebkuru Zāģa V seansu – no 31.10.2008 līdz 13.11.2008). Es labprāt pievienotos, bet man vēl kādi mēneši jāpagaida, lai varētu ziedot asinis atkārtoti. Un ja esi nobriedis skatīties šo filmu, tad asins nodošana būs vien nieks 😉

Vērtības

Var teikt, ka cilvēku dzīve sastāv tikai un vienīgi no dažādiem salīdzinājumiem. Vienam lielākā laime ir dzīvot mazā vienistabas dzīvoklītī, kas tomēr pieder pašam, savukārt cits sūdzas par to, ka nepietiek vietas mājā un varbūt vajadzētu tomēr lielāku garāžu, lai būtu kur turēt abas mašīnas. Protams šis piemērs par dzīvojamo platību var izklausīties banāls, bet šādus salīdzinājumus var attiecināt uz visām vērtībām: materiālo statusu, veselību, emocionālo stāvokli.

Kāpēc ir šādas atšķirības cilvēku uztverē par vērtībām, kas viņiem jau pieder uz noteikto brīdi dzīvē? Noslēpums ir iepriekšējā pieredze – vai ir bijušas situācijas, kur noteikto vērtību ir trūcis un cik tālu pagātnē šīs situācijas ir bijušas. Cilvēka atmiņa ir īsa un vērtības saglabā savu nozīmi tikai retos gadījumos, kad to trūkums ir bijis dzīvības vai nāves jautājums. Kā arī strauja noteiktas vērtības pieejamības izmaiņa (vairāk/mazāk naudas, mīlestības, veselības) mēdz novest pie diezgan neracionālas rīcības. Secinājums laikam viens – mēģināt apslāpēt savu instinktīvi cilvēcisko dabu un tomēr ik pa brīdim apdomāt, kas patiešām ir vērtīgs mūsu tagadējās dzīvēs, lai to varētu atcerēties brīžos, kad liekas, ka nekā laba uz pasaules nav, kā arī lai nepieļautu tādu savu rīcību, kas liktu par šīm vērtībām atcerēties pagātnes formā.

Kozinaki

Piektdien pieļāvu stratēģisku kļūdu un dodoties mājup iegādājos kozinakus. Ja garšo šie saldumi, tad tos par diezgan labu cenu var iegādāties Laimas saldumu veikalos sveramā veidā. Tagad, kad gandrīz viss iepakojums ir manā vēderā, nolēmu paskatīties viedajā googlē, no kurienes ir cēlies šis gardums. Diemžēl par kozinakiem ir rakstīts pat mazāk nekā par halvu, lai gan abi šie saldumi Latvijā nebūt nav retums. Bet par halvu citreiz…

Kozinaki ir austrumu saldums – saulespuķu sēkliņas vai rieksti medū, sapresēti stienīšos. Tā (vai par gozinakiem) sauc arī gruzīņu halvu no rupja maluma valriekstiem (personīgi gan neesmu tādu redzējusi). Neskatoties uz to, ka šie saldumi nāk no austrumiem, visvairāk informācijas tīmeklī atradīsiet tieši saistībā ar Krieviju – gan receptes, gan aprakstus.

Ja kādā dienā liekas, ka dzīvei pietrūkst salduma, tad droši paņemiet kozinaka gabaliņu un salduma deva garantēta – tikai nepārforsējiet, kā tas sanāk man 😉

Reanimācija

Pēc apmēram gadu ilgstoša panīkuma manā blogera dzīvē esmu atpakaļ. Manā otrā dzīvē – tajā īstajā – nekāds panīkums gan nav bijis, drīzāk pat otrādi – ir notikuši ļoti daudzi dažādi notikumi. Bet nekas – varbūt tieši tas dos uzrāvienu sākumā mazliet vairāk paklabināt klaviatūru, lai aprakstītu visu, ar ko gribas padalīties iespaidos un pieredzē.

Vai Tev ir bijuši vaļasprieki, ko ik pa laikam atstāj novārtā, bet tad atkal ķeries tiem klāt ar jaunu sparu? Kas ir tas, kas mūsu dzīvē nosaka, kuras lietas darīsim pastāvīgi un kuras sezonāli un kurām nespēsim saņemties nekad, lai cik liela būtu teorētiskā vēlme? Esmu lasījusi, ka cilvēkam pieradums rodas 21 dienu laikā, bet uzskatu, ka šāds izveidojies  pieradums tik un tā turpmāk jāuztur ar zināmu daļu piepūles. Bet “21 dienu” teoriju varu patestēt tepat – vai regulāri rakstot līdz 17. oktobrim šis blogs vairs nepiedzīvos mēra laikus.

Dzīvot citiem

Vienā no TV raidījumiem dzirdēju visiem zināmu frāzi – es jau visu mūžu esmu dzīvojis/usi citiem. Šoreiz tas man lika aizdomāties – kas cilvēku pamudina dzīvot visu savu mūžu citiem. Un ja šī ziedošanās citiem ir paša cilvēka izvēle un loģiski domājot labprātīgai izvēlei vajadzētu radīt pozitīvas emocijas pašā cilvēkā – tad kāpēc šī frāze parasti tiek teikta ar tādu nolemtības un traģiskuma noti tajā. Vai tā nav tāda sevis lielīšana – sak, skatieties kā es smuki ciešu citu labā. Lai gan drīzāk to varētu nosaukt par neveiksmīgi izspēlētu kārti sarežģītajā attiecību spēlē, kur ne vienmēr tavas rūpes par citiem sniedz atpakaļ kāroto mīlestību. Jo diemžēl jāsniedz ir necerot saņemt pretī…